Alkoholisma problēma bieži vien tiek saistīta tikai ar alkoholiķu vīriem un sievām. Pārāk reti kāds iedomājas par apjukušo un nobēdājušos alkoholiķa vecāku nožēlojamo stāvokli.

Vecākiem ir īpašas attiecības ar bērniem. Viņu emocionālās saites tiek dubultotas ar atbildības izjūtu. Vecāki laiž bērnus pasaulē un ar lielu mīlestību noraugās viņu attīstībā. Visas viņu nākotnes cerības tiek satricinātas, kad viņi nojauš, ka viņu bērns varētu nonākt grūtībās alkoholisma dēļ.

Ja mūsu bērns dzīvoja mājās, mēs nespējām izturēt ikdienas nepieņemamu uzvedību. Mēs tramīgi ieklausījāmies, vai nedzirdēsim nedrošos soļus kāpņu telpā, krītošas atslēgas pie durvīm, un mēs baidījāmies no telefona zvana, kas varētu vēstīt par nelaimi un traģēdiju. Tie no mums, kuru bērni jau ir pieauguši, un viņiem pašiem ir savas ģimenes, uztraucāmies par alkoholisma ietekmi uz mūsu mazbērniem. Daži no mums pat upurējās, lai tikai mūsu bērnu ģimenes nejustu kādu trūkumu.

Mūs pavadīja ne tikai bailes un apjukums, bet arī DUSMAS. Kā gan mūsu bērni, par kuriem mēs tā bijām rūpējušies, varēja mums sagādāt tik grūtus laikus? Daži no mums bijām dusmīgi uz citiem vecākiem, īpaši tad, ja kāds no viņiem bija alkoholiķis. Mūsu dusmas vērsās pret mūsu bērnu draugiem, skolotājiem un līdzstrādniekiem, jo mums likās, ka iespējams viņi ir vainojami mūsu bērnu alkoholismā. Mūsu lielākās sāpes nāca no mūsu vainas apziņas. Tās parādījās mūsu jautājumos: “Ko gan es nepareizi darīju? Varbūt es varēju pasargāt savu bērnu no tā? Laikam es esmu vainīgs? Kā gan mans bērns var tāds būt?” Mūsu jautājumiem nebija atbilžu. Uz mūsu pašu sabrukuma sliekšņa mēs izdvesām mūsu sirds dziļāko jautājumu: “Ko gan es varu darīt?” Al-Anon kopībā mēs atradām atbildi.

Klausoties mīlošā domu apmaiņā starp dalībniekiem, mēs atradām:
pretimnākšanu, cerību un draudzību;
iespēju mācīties garīgi augt ar Divpadsmit soļu palīdzību;
veidu, kā dalīties savā pieredzē cīņā ar alkoholisma slimību;
programmu, kas varētu mums palīdzēt izturēties saprotoši un iedrošinoši pret mūsu bērniem alkoholiķiem.

KO TĀLĀK?
Alkoholiķis var tikt ārstēts jebkurā vecumā, ja viņam ir vēlēšanās atmest dzeršanu. Kā alkoholiķa vecāki mēs varam daudz ko mācīties no citiem Al-Anon kopībā, kuri iegūst tur spēku un sapratni ar Al-Anon atveseļošanās programmas palīdzību.

Vai tad vecāki nav atbildīgi par saviem bērniem?
Visi no mums ir atbildīgi, pat mūsu bērni alkoholiķi. Tas, ko mēs mēģinām darīt Al-Anonā, ir iemācīties uzņemties to atbildību, kas tik tiešam ir mūsu, un mēs mēģinām atteikties no tās, kas pieder citiem. Šī atteikšanās ļauj mūsu bērniem piedzīvot savas rīcības sekas, un palīdz mums pārstāt būt tik aizsargājošiem.

Ja alkoholiķis manā ģimenē ir pusaudzis, tad kā es varu atteikties no atbildības, ja es jūtos morāli atbildīgs un es arī esmu juridiski atbildīgs?
Mēs neatsakāmies no mūsu vecāku atbildības. Mēs atsakāmies no mūsu ciešanām dēļ mūsu bērna slimības. Mēs atsakāmies, pārtraucot uzbāzties, bārties un kritizēt. Mēs sākam saprast slimības dabu. Mēs pārtraucam reaģēt uz nepieņemamu uzvedību. Mēs nenoliedzam mūsu pašu problēmas, un mēs neuzņemamies citu cilvēku problēmas uz sevis. Mēs neatvainojamies alkoholiķa vietā un neslēpjam viņa rīcības sekas. Mēs iemācāmies atšķirību starp “būt atbildīgam kāda priekšā” un “būt atbildīgam par kaut ko”. Mēs esam atbildīgi autoritāšu priekšā, bet mēs neesam atbildīgi par alkoholisma slimību.

Vai abiem alkoholiķa vecākiem vajadzētu iet uz Al-Anon?
Tas palīdz, ja arī citi ģimenes locekļi ir Al-Anon programmā. Ja katrs ģimenes loceklis kļūst veselāks, tad visa ģimene kļūst veselāka. Dažiem liekas, ka labāk, ja katrs apmeklē citu Al-Anon grupu, jo tad viņi jūtas brīvāki dalīties ar citiem kā individuālas personas. Dažiem piedalīšanās vienā grupā šķiet kā labs izaicinājums abiem vecākiem dzirdēt tās pašas idejas kopīgi. Izvēle ir jūsu ziņā.

Kā ar citiem bērniem ģimenē?
Ir vajadzīga pamatīga palīdzība, lai saprastu un tiktu galā ar šo ģimenes slimību. Daudziem ģimenes pieaugušajiem locekļiem palīdz Al-Anon sapulču apmeklēšana, bet jaunākiem ģimenes locekļiem - Alatīn sapulces.

MŪSU STĀSTI
Ar Al-Anon dalībnieku atbalstu mēs mācamies un praktizējam drosmīgo mīlestību - mēs ļaujam, lai mūsu bērni kļūst atbildīgi par savas slimības sekām. Mēs pastāvīgi paturam prātā, ka mūsu bērni ir arī Dieva bērni. Ar šādu izpratni mēs varam likties mierā un piedāvāt citiem to, par ko mums kādreiz likās neiespējami runāt. Kā Al-Anon dalībnieki un savu alkoholiķu dēlu un meitu vecāki mēs piedāvājam savus stāstus.